“Dieva tuvumā man ir labi!” Ps.73:28a

   Katru gadu pēc senas baznīcas kārtības tiek izvēlēts kāds Rakstu teikums, kas kalpo par vadmotīvu un iedvesmu, lozungu visam gadam, un šis, mūsu 2014.gada vadmotīvs, ir viens no pēdējo gadu visneparastākajiem lozungiem. Kas tad ir neparastais šajos vārdos? Dieva tuvumā man ir labi. Atšķirībā no citiem, ļoti jaukiem gada lozungiem, kas mums ir bijuši: meklēt paliekamu pilsētu, uzvarēt ļaunu ar labu, pāri visam paļauties uz Kristu – šī gada lozungs, šķiet, runā nevis par darīšanu, bet par būšanu.

   Un tā, iespējams, ir viena lielākajām gudrībām, ko mēs visi varam sev šajā gadā atgādināt un pēc kuras dzīvot. Proti, savā dzīvē neaizmirst būt, nevis tikai visu laiku skriet un darīt, bet vienkārši būt. Būt nozīmē apzināties šo brīdi, šo vietu, šos cilvēkus. Novērtēt, piedzīvot, jā, izbaudīt to dienu, kas man šobrīd ir dota. Nevis izskriet tai cauri, bet piedzīvot, izbaudīt to. Tā ir gudrība, kas ir ietverta jau vienā no Vecās Derības 10 baušļiem par svētdienas jeb sabata svētīšanu, ko mēs atgādinām iesvētes mācībā iesvētāmajiem - lai mūsu dzīve nepaskrien vienā steigā, līdz ausīm iekšā steidzamos darbos, no viena pienākuma pie nākošā, bet lai mēs varam apstāties, piedzīvot šo brīdi, piedzīvot, ka mēs esam – citiem vārdiem, nevis tikai darīt, bet arī būt.

  Tāpēc šī jaunā gada sākumā, kad mēs parasti raugāmies uz priekšu, ko mēs šajā gadā gribam sasniegt, paveikt un izdarīt, aizbraukt, nopelnīt, nopirkt – viens no mūsu mērķiem varētu būt praktizēt šo būšanu - apstāties, izjust un būt. Man personiski tas šķiet ļoti svarīgs mērķis. Tā, lai mēs gada beigās varētu just, ka mēs patiešām esam šo gadu piedzīvojuši, ka tas ir bijis svētīgs un piepildīts. Šī sajūta nenāks no tā, ka mēs būsim daudz skrējuši, bet no tā, ka mēs būsim apzināti apstājušies un bijuši.

   Un šī 73.psalma autors, cilvēks vārdā Āsāfs, iztēlojas šo apzināto apstāšanos un būšanu ļoti konkrētā veidā, fokusējot savu uzmanību, savas pārdomas uz Dievu. “Dieva tuvumā man ir labi!” Proti, mēs mācamies ne tikai apstāties no mūsu skrējiena, mācamies ne tikai sajust un piedzīvot to mirkli, kurā esam, bet arī mēģinām pārdomāt un saprast, ka mēs šajā brīdī neesam vieni. Ka, kā ķeltu kristīgās meditācijas to izsaka, ikviena mūsu elpa, ikviens brīdis ir Dieva klātbūtnes piepildīts. Ka mēs mēģinām to apzināties – es dzīvoju savu dzīvi, pieņemu savus lēmumus Viņa klātbūtnē; es daru, es runāju, es domāju, es elpoju Viņa klātbūtnē. Un šī Viņa klātbūtnes apzināšanās mani piepilda.

    Laba drauga, laba cilvēka klātbūtnē mēs jūtamies savādāk, labāk. Mēs jūtamies mierīgāki, mēs jūtamies atvērtāki, mēs jūtamies drošāki, mēs jūtamies radošāki - šī cilvēka klātbūtne mūs ir kaut kā ietekmējusi. Un līdzīgi Dievs, kā mēs to esam Kristū ieraudzījuši, ir mums kā labs draugs, kurš vēl mums labu, kurš grib, lai mums mūsu dzīves (arī šis nogrieznis, šis gads) izdodos, kurš ir kopā ar mums – un ieraugot arī Viņu kā draugu sev blakus, mēs jūtamies savādāk. Viņa klātbūtnes apziņa apgaismo mūsu domas par ģimeni, par savu darbu un aicinājumu – par visu dzīvi. Es varu paskatīties uz savu dzīves ceļu kā uz tieši man domātu, brīnišķīgu piedzīvojumu, kurā Viņš mani ir ieaicinājis un kurā arī ved uz priekšu. Es eju, turoties pie Viņa rokas. Un, jā, ja es tā esmu Viņu ieraudzījis, es tiešām varu teikt, Dieva tuvumā es jūtos labi. Vai var būt vēl labāka sajūta? Ka mēs drīkstam piedzīvot, ka mēs jūtamies labi, patiešām jūtamies labi, jo esam Viņa tuvumā.

   Šī gada pirmā svētdiena ir Zvaigznes dienas zīmē, kurā domājam par Austrumu gudrajiem, kas neskatoties uz savu jau iegūto gudrību, neskatoties uz savu bagātību, uz visu, kas viņiem jau bija, bija gatavi mērot garu un sarežģītu ceļu, lai nonāktu Jēzus klātbūtnē. Un varbūt tieši tā bija viņu lielākā gudrība – mērot ceļu, lai būtu blakus Tam, kurš apgaismo un dod jēgu visam. Lai arī mēs šajā 2014.gadā būtu kā austrumu gudrie, kas ir gatavi noiet kādu ceļu sevī, savā dvēselē, lai apstātos, pārdomātu un piedzīvotu Tā klātbūtni, kas dod jēgu visam. Dieva tuvumā man ir labi – lai šie vārdi piepildās pie mums visiem!

   Ziemassvētki cilvēkiem bieži saistās ar vieniem no labākajiem un jaukākajiem brīžiem visā gadā. Ar svinīguma un noslēpumainu iekšējas pacilātības sajūtu, ar iespēju būt kopā ar savu ģimeni, ar brīdi nesteidzīga miera mūsu tik bieži steidzīgajā ikdienā. Un, jā, arī ar baznīcu. Ar Ziemassvētku vakara dievkalpojumu, ar baltā sniega segā ieskauto baznīcu, kuras logos mirdz spoža gaisma. Ar tik mīļām un siltām Ziemassvētku sajūtām.

   Taču Ziemassvētki, kuros svinam Kristus dzimšanu, tomēr grib pavēstīt ko vairāk par siltām sajūtām. Kristus ienākšanai šajā pasaulē ir zināms mērķis. Kristus nenāca, lai tikai uz brīdi sasildītu mūsu sirdis tumšajā ziemas laikā un dāvātu skaistas sajūtas, bet lai mums, cilvēkiem, palīdzētu. Palīdzētu atbrīvot mūs no visa, kas mums traucē būt par dzīviem, Dieva līdzības un gaismas piepildītiem cilvēkiem, atbrīvot no ikviena spēka, kas mūsos nomāc un traucē šo Dieva līdzību un patieso cilvēcību.

   Un viens no lielākajiem spēkiem, kas mūs nomāc un ar kuru mēs visi esam sastapušies, ir bailes. Dažādas bailes par kaut ko un no kaut kā. Bailes par sevi un saviem mīļajiem, bailes no pasaules, no cilvēkiem, no Dieva. Bailes no dzīves un bailes no nāves. Bailes var kļūt par paralizējošu spēku, kas, mums pašiem pat neapzinoties, valda pār mums tā, ka svarīgākos lēmumus par savu dzīvi mēs esam pieņēmuši nevis paši kā brīvi cilvēki, bet mūs ir vadījušas mūsu bailes. Jā, cilvēks visu mūžu var nodzīvot savu baiļu verdzībā. Un no tā Kristus mūs grib atbrīvot.

    Un atbrīvošana no bailēm sākas ar Kāda klātbūtnes un mīlestības pieredzes piedzīvošanu. Proti, mēs kļūstam brīvi no bailēm nevis ar mūsu gribasspēka sasprindzināšanu, nevis ar uzmundrinošiem dzīves stila skolotāju saucieniem, bet caur to, ka mēs piedzīvojam, ka Kāds patiešām ir mums blakus, ir mūsu labā, ka Kāds patiešām mūs mīl. Un Kristus ienākšana šajā pasaulē, Kristus dzīve līdz pat viņa krusta nāvei ir Dieva klātbūtnes un mīlestības apliecinājums mums, Viņa bērniem. Viņš ir kopā ar mums visās ciešanās un visās bailēs, viņa mīlestība uzupurējas un atdod sevi, lai mēs iegūtu savu drošību Viņā. Ja šo drošību Viņa mīlestībā tiešām esam ieraudzījuši un piedzīvojuši – caur Rakstiem, caur baznīcu, caur mūziku, gan caur Viņa neredzamo klātbūtni un gādību, gan arī caur citiem Viņa bērniem – tad mēs varam pieredzēt, ka mūsu bailes atkāpjas, un to vietā nāk miers. Miers, kas piepilda mūsu ikdienu un ļauj īstenot mūsu aicinājumu uz patiesu cilvēcību un mīlestības kalpošanu savam tuvākajam. Lai šī Dieva mīlestības pieredze mūs piepilda un vada šajos Ziemassvētkos un visā jaunajā gadā!

....Šī lapa dabas vēstule,
Ko raksta koka dvēsele.....
IGO