„Viņš ir pieņēmis miesu un asinis... lai atbrīvotu tos, kas nāves
baiļu dēļ visu savu mūžu bija verdzībā.” /Ebr.2:14-15/
Ziemassvētki cilvēkiem bieži saistās ar vieniem no labākajiem un jaukākajiem brīžiem visā gadā. Ar svinīguma un noslēpumainu iekšējas pacilātības sajūtu, ar iespēju būt kopā ar savu ģimeni, ar brīdi nesteidzīga miera mūsu tik bieži steidzīgajā ikdienā. Un, jā, arī ar baznīcu. Ar Ziemassvētku vakara dievkalpojumu, ar baltā sniega segā ieskauto baznīcu, kuras logos mirdz spoža gaisma. Ar tik mīļām un siltām Ziemassvētku sajūtām.
Taču Ziemassvētki, kuros svinam Kristus dzimšanu, tomēr grib pavēstīt ko vairāk par siltām sajūtām. Kristus ienākšanai šajā pasaulē ir zināms mērķis. Kristus nenāca, lai tikai uz brīdi sasildītu mūsu sirdis tumšajā ziemas laikā un dāvātu skaistas sajūtas, bet lai mums, cilvēkiem, palīdzētu. Palīdzētu atbrīvot mūs no visa, kas mums traucē būt par dzīviem, Dieva līdzības un gaismas piepildītiem cilvēkiem, atbrīvot no ikviena spēka, kas mūsos nomāc un traucē šo Dieva līdzību un patieso cilvēcību.
Un viens no lielākajiem spēkiem, kas mūs nomāc un ar kuru mēs visi esam sastapušies, ir bailes. Dažādas bailes par kaut ko un no kaut kā. Bailes par sevi un saviem mīļajiem, bailes no pasaules, no cilvēkiem, no Dieva. Bailes no dzīves un bailes no nāves. Bailes var kļūt par paralizējošu spēku, kas, mums pašiem pat neapzinoties, valda pār mums tā, ka svarīgākos lēmumus par savu dzīvi mēs esam pieņēmuši nevis paši kā brīvi cilvēki, bet mūs ir vadījušas mūsu bailes. Jā, cilvēks visu mūžu var nodzīvot savu baiļu verdzībā. Un no tā Kristus mūs grib atbrīvot.
Un atbrīvošana no bailēm sākas ar Kāda klātbūtnes un mīlestības pieredzes piedzīvošanu. Proti, mēs kļūstam brīvi no bailēm nevis ar mūsu gribasspēka sasprindzināšanu, nevis ar uzmundrinošiem dzīves stila skolotāju saucieniem, bet caur to, ka mēs piedzīvojam, ka Kāds patiešām ir mums blakus, ir mūsu labā, ka Kāds patiešām mūs mīl. Un Kristus ienākšana šajā pasaulē, Kristus dzīve līdz pat viņa krusta nāvei ir Dieva klātbūtnes un mīlestības apliecinājums mums, Viņa bērniem. Viņš ir kopā ar mums visās ciešanās un visās bailēs, viņa mīlestība uzupurējas un atdod sevi, lai mēs iegūtu savu drošību Viņā. Ja šo drošību Viņa mīlestībā tiešām esam ieraudzījuši un piedzīvojuši – caur Rakstiem, caur baznīcu, caur mūziku, gan caur Viņa neredzamo klātbūtni un gādību, gan arī caur citiem Viņa bērniem – tad mēs varam pieredzēt, ka mūsu bailes atkāpjas, un to vietā nāk miers. Miers, kas piepilda mūsu ikdienu un ļauj īstenot mūsu aicinājumu uz patiesu cilvēcību un mīlestības kalpošanu savam tuvākajam. Lai šī Dieva mīlestības pieredze mūs piepilda un vada šajos Ziemassvētkos un visā jaunajā gadā!
Taču Ziemassvētki, kuros svinam Kristus dzimšanu, tomēr grib pavēstīt ko vairāk par siltām sajūtām. Kristus ienākšanai šajā pasaulē ir zināms mērķis. Kristus nenāca, lai tikai uz brīdi sasildītu mūsu sirdis tumšajā ziemas laikā un dāvātu skaistas sajūtas, bet lai mums, cilvēkiem, palīdzētu. Palīdzētu atbrīvot mūs no visa, kas mums traucē būt par dzīviem, Dieva līdzības un gaismas piepildītiem cilvēkiem, atbrīvot no ikviena spēka, kas mūsos nomāc un traucē šo Dieva līdzību un patieso cilvēcību.
Un viens no lielākajiem spēkiem, kas mūs nomāc un ar kuru mēs visi esam sastapušies, ir bailes. Dažādas bailes par kaut ko un no kaut kā. Bailes par sevi un saviem mīļajiem, bailes no pasaules, no cilvēkiem, no Dieva. Bailes no dzīves un bailes no nāves. Bailes var kļūt par paralizējošu spēku, kas, mums pašiem pat neapzinoties, valda pār mums tā, ka svarīgākos lēmumus par savu dzīvi mēs esam pieņēmuši nevis paši kā brīvi cilvēki, bet mūs ir vadījušas mūsu bailes. Jā, cilvēks visu mūžu var nodzīvot savu baiļu verdzībā. Un no tā Kristus mūs grib atbrīvot.
Un atbrīvošana no bailēm sākas ar Kāda klātbūtnes un mīlestības pieredzes piedzīvošanu. Proti, mēs kļūstam brīvi no bailēm nevis ar mūsu gribasspēka sasprindzināšanu, nevis ar uzmundrinošiem dzīves stila skolotāju saucieniem, bet caur to, ka mēs piedzīvojam, ka Kāds patiešām ir mums blakus, ir mūsu labā, ka Kāds patiešām mūs mīl. Un Kristus ienākšana šajā pasaulē, Kristus dzīve līdz pat viņa krusta nāvei ir Dieva klātbūtnes un mīlestības apliecinājums mums, Viņa bērniem. Viņš ir kopā ar mums visās ciešanās un visās bailēs, viņa mīlestība uzupurējas un atdod sevi, lai mēs iegūtu savu drošību Viņā. Ja šo drošību Viņa mīlestībā tiešām esam ieraudzījuši un piedzīvojuši – caur Rakstiem, caur baznīcu, caur mūziku, gan caur Viņa neredzamo klātbūtni un gādību, gan arī caur citiem Viņa bērniem – tad mēs varam pieredzēt, ka mūsu bailes atkāpjas, un to vietā nāk miers. Miers, kas piepilda mūsu ikdienu un ļauj īstenot mūsu aicinājumu uz patiesu cilvēcību un mīlestības kalpošanu savam tuvākajam. Lai šī Dieva mīlestības pieredze mūs piepilda un vada šajos Ziemassvētkos un visā jaunajā gadā!
Justs Junkulis, Pūres draudzes mācītājs.
RSS Feed
